Kā man liekās, tad dažam procentam autoskolu kursantiem ir nepareizs viedoklis par instruktora pienākumiem. No daļas par to parūpējās vecāka paaudze vadītāju, kuriem, lai dabūtu vadītāja apliecību, nevajadzēja kārtot tik nopietnus eksāmenus braukšanā un teorijā. Tajos laikos, ja tu varēji izskustināt mašīnu no vietas, pārslēgt citā atrumā un nobraukt ar viņu dažus simtu metrus taisnu gabalu, sliktākajā gadījumā veikt pagriezienu krustojumā – tad tas bija pilnīgi pietiekoši. Protams, ka arī šodien, tad eksāmenā arī bija figūras, bet arī tur bija minimālas prasības. Turpmāk pa tavu skolotaju kļuva – ceļš, kurš vēlāk verēja pastniegt pārsteigumus saviem mācekļiem. Savukārt, nepieredzējošus vadītājus tajos laikos varēja atpazīt no citiem pēc ātruma ierobežojuma zīmes, kuru tiem bija pienākums piestiprināt pie aizmugurejā stikla savā automāšinā. Kas arī , divu gadu laikā, nedeva viņiem mierīgu dzīvi uz ceļa. Katrs ,,pieredzējis” tiecās nogriezt ceļu un apdzīt.
Pie šādām CSDD prasībām braukšanas nodarbības, lielākai daļai kursantu, tika samazināts līdz minimumam. Un arī līdz minimumam samazinajās instruktora loma. No šejienes sabiedrības apziņā profesija Instruktors absolūti neatbilst jēdzienam – Skolotājs. Kaut ko paskaidros, kaut ko pateiks priekšā, kur vajadzēs nodrošinās drošību, un tas arī viss. No tiem laikiem, situācija krasi ir izmainījusies. Automašīnu daudzums uz ceļiem ir izaudzis vairākas reizes, pašu mašīnu iespējas un viņu dinamika arī ir izaugusi. Un kā sekas – palielinajās avārijas situācijas.

Sakarā ar to , pēdējā laikā CSDD prasības ir vairakkārt izaugušas. Tas, kas agrāk skaitijās pietiekoši, šodien tas ir tikai vadītāja bāzes sagatavošana. Tagad prasību līmenis iesācējiem-vadītājiem ir tik augsts, ka pat prasmīgi autovadītāji ar stāžu, droši vien , bez papildus sagatavošanās braukšanas eksāmenam, no pirmās reizes nenoliktu. Tai pašā laikā kursanti , kuri tagad iet uz eksāmenu, var vadīt auto iekļaujoties plūsmā un pēc braukšanas manierēm ne ar ko neatšķirās no citiem vadītājiem, bet nepārkapjot ceļu satiksmes noteikumus. Pēc tiesību saņemšanas tagad nevajaga piestiprināt zīmi ar ātruma ierobežojumu savam auto, un ,,jauniņie” tagad ne ar ko neatšķirās no citiem vadītājiem. Tas viss galu galā noveda pie tā , ka ievērojami palielinājās nodarbību skaits, ka ievērojami pacēlās jauno vadītāju sagatavošanas līmenis, kas beigās labvēlīgi ietekmē drošu braukšanu.

Negribu aizvainot vadītājus ar stāžu un, protams, tas neattiecās uz visiem. Bet man ne reizi vien ir nācies uzklausīt kolēģu sūdzības par to, kā ,,pretīgi” un tehniski negramatiski vada mašīnu tie, kuri kādu iemeslu dēļ bija zaudējuši vadītāja tiesības, vai arī tie, kuri mācās uz kategoriju BE (piekabi), un gatavojās eksāmena kārtošanai. Un, ka viņu kursanti, jau pēc dažām nodarbībām, vada mašīnu tehniski pareizāk nekā pieredzējuši vadītāji. Kā es domāju, tad no daļas tā nav pavisam viņu vaina. Tās ir sekas, to minimālo prasību no vadītāja, kuras bija agrāk. Viņus vienkārši neviens normāli neuzspēja apmācīt.

Kardināli izmainījās paša braukšanas Instruktora loma. Tagad tas nav vienkārši cilvēks , kurš atrodās aizmugurējā fonā, bet cilvēks no kura daudz kas ir atkarīgs. Pieredzējoš instruktors ne tikai iemācīs tehniskām prasmēm auto vadīšanai, bet arī sagatavos kursantu psiholoģiski. Instruktors, tagad pilnā mēra – Skolotājs.

Kurš ne tikai labi zin ceļa satiksmes noteikumus, bet arī iemācīs tos izmantot uz ceļa. Viņa personīgā braukšanas peredze palīdzēs kursantam nākotnē izvairīties nākotnē no neizlabojamām kļūdām.